Kalmes ēteriskā eļļa

Piemīt antiseptiskas, pretkrampju īpašības, veicina atklepošanu, svīšanu. Darbojas kā aromātiskais stimulants, tonizē, palīdz pret dažādām nervu sūdzībām, palīdz pret galvassāpēm, pret dizentēriju. Veicina apetīti, regulē gremošanu.

Piesardzība: nelietot grūtniecības laikā, nelietot bērniem, nelietot iekšķīgi.

Ieguve: no saknēm ūdens tvaika destilācijā.
Kalmes ēteriskā eļļa dod svaigumu, it kā paver telpas sienas, paplašina. Senos laikos indiāņi košļāja kalmes sakni lai būtu svaiga elpa un izžāvētu kalmes saknes pulveri bēra uz brūcēm. Bet kopā ar ar tabaku kalmi izmantoja pīpēšanai kā afrodīziju.

Ēterisko eļļu kokteilis koncentrēšanās spēju paaugstināšanai

Ātras iedarbības kokteilis koncentrēšanās spēju paaugstināšanai un atmiņas darbības aktivizēšanai: 2 pilieni bazilika (Ocimum basilicum), 5 pilieni bergamotes (Citrus bergamia), 2 pilieni lavandas (Lavandula officinalis), 3 pilieni rozmarīna (Rosmarinus officinalis). Visu ēterisko eļļu daudzumu iepilina 20 ml (4 tējkarotes) mandeļu eļļas un izmasē ar to plecus, kaklu un galvas ādu. Neiesaka cilvēkiem ar augstu asinsspiedienu.

Aromaterapijas vēsture. Otrā daļa

Grieķu ārsti, kas bija romiešu armijas sastāvā, izplatīja zināšanas par aromātiskajām eļļām un ārstniecības augiem daudzās valstīs. Imeratora Marka Aurēlija personigais ārsts Galēns izgudroja oriģinālu krēmu, kā ari uzrakstija daudzus zinātniskos darbus medicīnas jomā. Arī viņa darbi lika pamatus Eiropas medicīnas sistēmai, vēlāk izplatoties arī uz Austrumiem- Bizantijā. Arābu valstīs zināšanas par aromaterapiju tika pilnveidotas. Līdz pat 19.gadsimtam Bagāde piedzīvoja uzplaukumu pateicoties rožu  ziedlapiņu pārstrādei, eksportējot rožūdeni uz Indiju. Arābi pirmie izmantoja destilāciju (pārtvaici ar tvaiku), lai ekstrahētu no rožu ziedlapiņām eļļu. Šo izgudrojumu esot veicis Avicenna - Vidusāzijas ārsts un filozofs (980-1037). Ar destilācijas palīdzību arī mūsdienās iegūst tīrākās ēteriskās eļļas no daudziem ārstniecības un aromātiskiem augiem.

Rietumu pasaulē turpināja lietot aromātisko augu izvilkumus eļļā. Krusta karu laikā šīs "arābu smaržas" piepildija visu Eiropas teritoriju. Tā kā no Āzijas valstīm bija grūti ievest vajadzīgo daudzumu sveķu, ēterisko eļļu gatavošanai sāka izmantot tādu Vidusjūras baseinā augušo aromātisko augu sastāvdaļas, kā rozmarīns un lavanda.  Īpaši tos iemīlēja francūži. Viņi bija pirmie, kas Eiropā lika pamatus mūsdienu parfimērijai, kā arī ēterisko eļļu pielietošanai ārstnieciskos nolūkos. 

Ir ziņas, ka jau 12.gadsimtā franču slimnīcās gaisa dezinfekcijai un slimību "aizbiedēšanai" tika kūpināti antiseptiski augi - mārsils un rozmarīns. Terminu "aromaterapija" apmēram pirms 50 gadiem ieviesa franču ķīmiķis Renē Gattefosse, kurš darbojās parfimērijas jomā. Tam palīdzēja nelaimes gadījums. Laboratorijā, kurā viņš strādāja notika avāŗija, kuras rezultātā viņš stipri apdedzināja roku. Lai atvēsinātu apdegušos audus, viņš neizdomāja neko citu kā iesmērēt tos ar tīru lavandas eļļu. Liels bija viņa pārsteigums, ka stipri apdegusī āda sadzija neticami ātri, neatstājot nekādas rētas. Visu 20.gadsimta karu laikā ēteriskās eļļas tika pielietotas ievainojumu, kā ari infekcijas slimību ārstēšanai un novēršanai. Viens no šīs ārstēšanas metodes celmlaužiem bija ārsts Džins Valnets. Sanu ilgstošo pētījumu rezultātus viņš publicēja pagājušā gadsimta 60.gadu beigās. Mūsdienās ir grūti nosaukt kaut vienu valsti, kurā noliegtu ēterisko eļļu dziednieciskās īpašības.

Bet ir jāzina, ka aromātisko augu izmantojamās īpašības nebeidzās ar antiseptiku un pretiekaisuma iedarbību. Jau sen zināms, ka smarža var uzlabot cilvēka pašsajūtu un garastāvokli, atsaukt kādas atmiņas vai dzēst kādu informāciju. Šīs smaržas īpašības ir izmantotas dažādās ārstniecības metodēs. Aromaterapija mūsdienās tiek pielietota holistiskās medicīnas ietvaros, lai harmonizētu un dziedinātu cilvēku kopumā. Aromātiskās eļļas ikdienā tiek pielietotas gan klasiskajās, gan relaksācijas masāžās. Tās pievieno vannas ūdenim, lai panāktu vajadzīgo efektu. Veikalos nopērkams plašs aromātisko smaržkociņu klāsts. Var iegādāties speciālas smaržiņas, kuras lietojamas uz pulsa vietām, lai nomierinātos, vai, gluži otrādi, iegūtu enerģijas lādiņu. Visi šie aromātisko eļļu pielietošanas veidi bija pazīstami senatnē, bet mēs tikai turpinām jau laika gaitu izturējušas tradīcijas.

Darbaholiķa rehabilitācijas kokteilis

Neroli - Citrus aurantium amara - 1 piliens

Lavanda - Lavandula angustifolia - 2 pilieni

Majorāns - Origanum majorana - 3 pilieni

Masāžai ēterisko eļļu pilieni jāatšķaida 10ml mandeļu eļļas.

Kaut kas no aromaterapijas vēstures. Pirmā daļa

Sendienās uzskatīja, ka dedzinot ēteriskās eļļas saturošus augus, iespējams izsvēpēt no slimnieka ķermeņa jebkuru kaiti. Parasti šāds process bija saistīts ar dažādiem maģiskiem vai reliģiskiem rituāliem. Reizēm, lai radītu īpašu, mistisku gaisotni, tika dedzināti augi, kuri spēja iedarboties uz apziņu. Jau gadsimtu garumā dažadu reliģisku rituālu laika tiek kūpināts vīraks. Daudziem sveķiem, ko satur vīraks piemīt, spēcīga ārstnieciska, antiseptiska iedarbība, tie darbojas ari uz paša ceremonijas veicēja apziņu, palīdzot ieiet meditācijas stāvoklī.

Visas senās civilizācijas no Mezopotāmijas un Persijas līdz Indijai un Ķīnai pielietoja aromātiskos augus un to ekstraktus. Šo valstu senajos medicīniskajos tekstos, kas radīti vairāk kā pirms 3000 gadiem, ir uzskaitīti daudzi aromātiskie augi un atklāti arī to izmantošanas efekti. Dažai, īpaši detalizēti apraksti ir atrasti Senās Ēģiptes rakstos. Ēģiptieši savulaik ļoti plaši pielietojuši aromātiskās eļļas - no parfimērijas un kosmētikas līdz medicīnai un mirušo balzamēšanas rituāliem. Tutanhamona kapenēs atrastajās eļļas krūkās atradās vīraks, kurš vēl pēc 3200 gadiem nebija zaudējis savu izteikto smaržu.

Ēģiptieši pilnībā pārzināja aromātu spējas iedarboties uz garastāvokli, viņus uzskatīja par izciliem parfimērijas lietpratējiem. Hronikas liecina, ka leģendārā Ēģiptes valdniece Kleopatra, lai vairotu savu pievilcību, pirms Jūlija Cēzara un Marka Antonija ierašanās likusi piepildīt savus apartamentus ar svaigām rožu ziedlapiņam. Toties ēģiptieši nepārzināja ēterisko eļļu iegūšanas tehnoloģijas no augiem, tāpēc lietoja tikai uzlējumus un ziedes. Toties senie grieķi un romieši plaši izmantoja ēteriskās eļļas ārstniecības nolūkos un publiskajās pirtīs.

Par aromterapiju

Ēteriskās eļļas ir aromātisks šķidrums, sastāvošs no daudziem komponentiem, kuri rada specifisko aromātu. Vienas eļļas sastāvā ir 120-500 dažādu komponentu. Atkarībā no augu kultivācijas vietas to aromāts ir dažāds, piemēram, Itālijas jasmīns, Florences īriss, Marokas roze, utt. Eļļas sastāvs var mainīties atkarībā no tā, kādā dienā ir ievākti augi, pat kurā diennakts laikā. Piemēram, jasmīna ziedus ievāc agri no rīta, pirms saullēkta. Augi šīs eļļas satur ļoti nelielā daudzumā (4% – 0.1%). No 100 kg lavandas var iegūt 2,5 kg eļļas, no 100 kg rožu ziedlapiņām – 0,5 kg. Šī iemesla dēļ naturālās ēteriskās eļļas vienmēr būs dārgas un ne visiem pieejamas. XX gs. ēterisko eļļu koncentrāciju augos sāka pētīt zinātnieki. Pētījumu rezultātā secināja, ka vienkārši izsakoties, eļļas uzkrājas speciālos rezervuāros augu lapās, mizā, ziedos, saknēs, sēklās. Vienkāršs piemērs apliecina eļļu koncentrāciju citrusu augļu mizās. Miziņu izspiežot virs degošas sveces, šķidrums, kas izdalās, uzliesmos. Ēteriskās eļļas aromāts ne vienmēr ir tāds pats kā auga ziedu aromāts. Piemēram, jasmīna eļļas aromāts ir līdzīgs siena smaržai, bet smaržīgās vijolītes aromāts, ir līdzīgs gurķu smaržai.

Mūsdienu aromterapija – ir profilaktisks, ārstniecisks, pilnīgi dabisks līdzeklis, lai uzturētu labu cilvēka psiho – emocionālo un fizisko formu.

(no pirtslietas.lv)